Ieskatīsimies vēsturē, kad daudzkur vēl nebija naudas, ņemot par piemēru kāda angļu ārsta piedzīvojumus. Tas notika ne šinī gadsimtā un ne Latvijā, tas notika angļu ārsta Livingstona ceļojuma laikā uz Āfriku. Tajos laikos par šo milzīgo kontinentu vēl neviens neko nezināja, centrālā Āfrikas daļa nebija izpētīta vispār, tāpēc daudziem bija kārdinājums tur nokļūt. Kad šis angļu ārsts sava ceļojuma laikā guva kādu atziņu vai ieraudzīja ko neredzētu, viņs uzreiz to nodeva tālāk ziņnešiem, kas to informāciju nogādāja uz Eiropu. Katra ziņa tika plaši aprakstīta dažādos laikrakstos, un tas viss bija kā sensācija. Cilvēki brīnījās par visu, ko viņiem sūtīja Livingstona ziņneši.
Laikam ejot, Deivids Livingstons apguva ar vien lielākas teritorijas un guva daudz jaunus iespaidus. Kā nu ne, ja līdz tam nebija redzētas tik milzīgas upes un gigantiskie ūdenskritumi, gandrīz necaurejami meži un dedzinošie tuksneši. Ceļojuma gaitā nācās sastapties ar ļoti daudziem jauniem un neredzētiem augiem un dzīvniekiem, tas bija aizraujoši. Bet skaidrs, ka svarīgākais, ko gribējas izpētīt bija tieši cilvēki un to ikdiena. Tā bija vēl neredzēta civilizācija, kurā domstarpības risinājās ar asinīm, kur valdīja bads, nabadzība un visdažādākās slimības. Arī citi ciemiņi neizpalika – ārstam nācās sastapties ar viltīgajiem ārābu tirgoņiem, kas no vietējiem pret niekiem iemainīja zeltu, ziloņkaulu un citus labumus. Neizpalika arī eiropiešu ļaudis, kas pamanijās pat sagūstīt vietējos un vest uz Eiropu kā vergus.
Tā nu Livingstonam nācās secināt, ka viņa ekspedīcija ne ne tikai labumu, bet arī nesamērīgu ļaunumu vietējiem iedzīvotājiem. Ārsta ikdiena kļuva pelēkāka, viņš sāka daudz slimot dēļ nepanesamā klimata, bet darbus viņš turpināja, turpināja arī ziņot par jaunumie, taču mājās no viņa vēstules vairs nesaņēma. Iemesls, kāpēc vēstules vairs nenonāca līdz Eiropai bija pavisam vienkāršs – arābu ziņneši tās vienkārši iznīcināja, lai eiropieši neuzzinātu par daudzām lietām, kas viņiem liktu ar vien vairā ierasties un radīt sāncensību. Tiesa, tas viss atklājās tikai pēctam, kad no Eiropas tika nosūtīta jauna ekspedīcija, kuras mērķis bija meklēt dakteri Livingstonu.
1873. gadā tika sagatvota vēl viena ekspedīcija uz Āfriku, kura tika organizēta tieši palīdzības sniegšanai Livingstonam. Ekspedīciju uzticēja vadīt kapteinim Vernijs Lovetts Kamerons, kas savu tautieti atrada jau aizgājušu viņsaulē. Tā nu Kamerons nolēma turpināt iesākto, viņš bija pirmais eiropietis, kas no Afrikas austrumiem līdz rietumiem nogāja ar kājām. Jā, tas ir milzīgs attālums – apmēram 8000 kilometri. Pēc lielā ceļojuma un daudzjiem piedzīvojumiem, Kamerons atgriezās Eiropā, kur to gaidīja ar lielu ziņkāri. Pavisam drīz, viņam nācās stāstīt savas gaitas, smalki stāstot visu notikumu gaitu. Kā svarīgākais un interesantākais bija stāsts par to, kā bija jāiemaina stieple pret apaviem, kas mūsdienās noritētu ar naudas starpniecību, nevis stiepli. Stāsts par naudas neesamību Āfrikā visus šokēja.
No Kamerona stāsta varēja saprast, ka eiropietim būtu grūti iedomāties savu dzīvi, ja naudas vietā būtu jādod kāds darbs vai lieta. Piemēram, ja zemnieks gribētu izbraukt ar vilcienu, tad viņam būtu par to jānorēķinās ar veselu vezumu siena, vai zobārstam, kurš korgā būtu izdzēris katru reizi dzertu vienu alus kausu, būtu jāblombē viens zobs. Tādus salīdzinājumus varētu atrast daudz, un svarīgākais tas, ka visas iemainītās lietas būtu jāmaina tālāk, jo katram taču būtu kaut kas cits. Tādā ziņā, nauda ir ļoti labs izgudrojums, kurš savā būtībā ir vērtības koificents pret kādu no mantām, protams, naudas vērtībai arī uz kaut kā ir jābalstās, kas ierasti ir zelts. Kamerona stāsts arī parādīja, ka bez naudas varētu rasties arī bezizejas situācijas kā, piemēram, ar svētajiem mācītājiem, kuriem par savām drēbēm un apaviem būtu jānorēķinās ar sprediķiem. Kurš gan pret tiem ko mainītu? Mūsdienās viss ir savādāk, mēs vairs nespējam dzīvot bez naudas kā maiņas līdzekļa.