Naudu izgudroja bībeles Ādams, kam viņam tā?

Kādā vecā Francijas grāmatā, kas ir izdota 1554. gadā ir teikts, ka naudu izgudroja bībeles Ādams. Varbūt tas nemaz nav dīvaini, ka tieši pirmais cilvēks pasaulē izdomāja naudu? Dievs radīja Ādamu, bet Ādāms radīja naudu – interesanti. Bet sākās jau tas pavsam citādi, sākās tas ar to, ka Dievs, lai Ādamam nebūtu garlaicīgi, izņēma tam vienu ribu un radīja no tās Ievu. Tie bija pirmie divi cilvēki uz pasaules – citu tajos laikos nebija. Tā nu viņi dzīvoja paradīzē, kurā Dievs bija liedzis tiem aiztikt aizliegtos augļus. Ieva nenocietās un krita kārdinājumā, nobaudot aizliegto augli pati un piedāvājot to Ādamam. Tas saniknoja Dievu un tas izdzina Ievu ar Ādamu no paradīzes.

Kurā brīdī tad Ādams izdomāja naudu? Diemžēl ir jāatzīst, ka Ādams nebija no tiem, kas patiešām to izdomāja naudu, jo viņam taču nebija to kur tērēt, nebija ne veikalu, ne tirgoņu, tikai viņš un Ieva – viena maza ģimene. Ģimenē taču cilvēki savā starpā netirgojas? Piemēram, mazbērni nemaksā vecmammai par noadītajām zeķēm naudu, vīrs sievai nemaksā par to, ka viņa viņu mīl un mazgā drēbes? Tā ir, nauda šādām atiecībām nevar būt par pamatu, tāpēc cilvēki senos laikos ilgi iztika bez naudas. To, ka šīs franču grāmatas autori bija pieminējuši tieši Ādamu kā naudas radītāju var izskaidrot tikai ar to, ka tajos laikos baznīca ļoti rūpējās par ietekmi uz cilvēku domāšanu. Tika uzsvērts, ka visu radīja Dievs, daudzi ar to spekulēja un izdomāja savas patiesības, lai tikai saglabātu cilvēkos apziņu, ka visu varenais ir Dievs, bet baznīca ir kā viņa rupors un vieta, kur saņemt Dieva mīlestību, protams, pret naudas ziedojumiem un politisko uzskatu uzspiešanu.

Cilvēka būtībā noreķināšanās ar naudu sākumā nebija, pirmatnējā sabiedrībā cilvēki dzīvoja ciltīs, ģintīs un kopienās, kurās katrs darīja sev piemērotāko darbu. Viss, kas tika iegūts tika godīgi dalīts uz visiem, tā tas bija, jo viens pats cilvēks pastāvēt nevarēja. Kopīgiem spēkiem varēja vieglāk tikt pie medījuma vai zivju loma, kopā varēja daudz vairāk un ātrāk, kas ļāva augt arī attīstībai. Piemēram, cilvēks, kas veidoja keramisko traukus, attīstīja savas iemaņas nedomājot par to, ka viņam visu dienu ir jāiet medībās vai ķert zivis, to darīja tie, kam tas labāk padevās. Visi apzinājās savu lomu un pienākumus pret esošo sabiedrību. Protams, ar laiku daudz kas mainījās, cilvēki sāka dalīt darbus pēc dzimuma, tad vecuma. Piemēram, vīrieši gāja medībās, bet sievietes palika apmetnē, kurā audzināja bērnus un gatavoja ēst. Sievietes nenoslogoja vīriešus ar citiem darbiem, ļaujot tiem darīt savas lietas, piemēram, medības.

Cilvēka attīstība bija daudz jaunu atklājumu, kas mūsdienās liekas primitīvi un ne tik nozīmīgi. Senajos laikos cilvēkiem bija interesanti vērot dabas pastāvīgo atjaunošanos, kad no augļu koka nokrīt auglis, tad sadaloties no tā izkrīt sēkla un izaug jauns augļu koks vai no grauda izaug vārpa, kura dod vēl vairāk graudus. Ar laiku no šī visa cilvēki ar vien vairāk izvirzīja minējumus, kuri vēlāk pārtapa par zināšanām. Ar laiku cilvēks iemācījās pārņemt dabas darbus, tas pats ņēma graudus un stādīja tos tur, kur vēlējās un tik daudz, cik bija nepieciešams. Arī dzīvnieku pasaule tika apgūta ar nejaušiem atklājumiem, kurus bija radījusi pati daba. Piemēram, ne reti medniekiem no meža līdzi atnāca arī nomedītā zvēra mazuļi, tie instinktīvi sekoja tikko nogalinātajiem vecākiem. Tā cilvēkiem nācās audzināt mazuļus, tā sāka dzimt lopkopība, jo izaudzētos zvēriņus varēja ne tikai apēst, bet tie radīja jaunus zvēriņus.

Ar laiku cilvēks iemācijās visu audzēt un iekrāt sev pārtikas rezerves, kas ļāva napastāvēt tikai uz gadījuma pamata. Cilvēkam vienmēr pa rokai bija barība – piens, gaļa, dārzeņi. Tas viss tika attīstīts līdz cilvēks iemācījās ar vien vairāk audzēt, ar vien vairāk medīt, ar vien nopietnāk pastāvēt neatkarīgi no dabas piespiestajiem apstākļiem. Cilvēks sāka pakļaut dabu, sāka cirst mežus, iemācijās iegūt uguni. Cilvēks iemācījās kausēt rūdu un iegūt metālu, iemācījās apdedzināt keramiku, lai tā būtu izturīgāka. Cilvēks bija tik radošs, ka sāka mācīt arī dzīvniekus, kuriem bija jāpakļaujas zemkopības darbos vai smagāku mantu pārvadāšanai. Ar laiku arī tika apgūti zirgi, kas palīdzēja ātrāk tikt līdzi medījumam, zirgs tomēr ir spēcīgs un ātrs dzīvnieks – to cilvēki saprata ātri.

Visam attīstoties, sākās arī vēl lielākas pienākumu dalīšanas, kurās bieži vien cilvēki dalījās grupās, kuras nodarbojas katra ar savām lietām, bieži vien pat dzīvojot dažādās apmetnēs. Tie, kas dzīvoja tuvāk mežam, nodarbojās ar meža istrādi un medniecību, tie, kas tuvāk lielajām zemes platībām, ar zemkopīgu un lopkopību. CIlvēki paplašināja savus sakarus, tie devās viens pie otra, lai nogādātu iegūtos resurus, tā bija ierasta lieta bez naudas. Ar laiku viss attīstījās tik tālu, ka palīgā nāca jauni radītie darba instrumenti, kas ļāva izgatvot dažādus rīkus gan zemkopībai, gan amatniecībai. Cilvēks sāka kļūt patstāvīgāks, spējot viens pats pārvaldīt saimniecību, attiecīgi nodrošinot sevi bez kopienas dalības – tā radās privātīpašums, kurā katrs sāka nodalīties no viena lielā mērķa. Laikam jūtams loģiskais iznākums, ka pie šāda modeļa cilvēkiem sāka pazust vēlme visu darīt par velti un kopīgo mērķu labā, tāpēc pamazām viss nonāca līdz lietu vai padarīto darbu apmaiņai – dots pret dotu.

Vai podnieka tukšie trauki var pārvērsties par gaļu?

Skaidrs, ka tukši trauki, ko veido podnieks paši par sevi nepiepildīsies ar pārtiku. Ko tad ēst, ja neviens vairs par velti neko negrib dot, kur lai dabū gaļu un maizi, ja līdz šim ir veidoti tikai podi? Lopkopim ar šo ir viegāk, jo nokajot aunu, tas uzreiz tiek pie gaļas, taču, lai to gaļu pagatavotu, lai lopiem būtu, kur ieliet ūdeni, tam nepieciešami ir trauki, jā, tie paši, ko veido podnieks. Tad nu podniekam ir jāiet pie lopkopja un jāmaina podi pret gaļu – tā ir izeja abiem. Tieši mainīšanās palīdzēja visiem iztikt un nepalikt trūkumā, jo katram kaut ko vajadzēja, katram bija kaut kas, ko iemainīt pretī. Jautājums, kas tad noteica vērtību tam, cik tukšos traukos vajadzēja, lai tiktu pie viena auna? Tas ir labs jautājums, uz ko atbildēt nav tik vienkārši, jo jāņem vērā kāds izejas koificents, piemēram, cik darba stundas viens cilvēks patērēja, lai izgatvotu vienu māla trauku un cik šādus resusrsus prasīja viena auna izaudzēšana. Līdzīgi tas bija arī senajos laikos, bet par to jau nākamjā rakstā.