Palieciet radoši ar šo dziesmu

Līdz ar to, ka tur parādās jauni un jauni mūziķi, vienmēr ir aizraujoši redzēt jaunas skaņas, kas tiek izlaistas, lai mēs varētu tās atklāt. Īpaši popzvaigznēm, kuru iemīļoto singlu kolekcija apvienojumā ar interesantu personību un klātbūtni sociālajos medijos neapšaubāmi liks viņiem kļūt par pilsētas runātājiem. Šādā situācijā šobrīd atrodas Apvienotajā Karalistē dzīvojošais mākslinieks Grifs. Izdevuma Vogue nodēvēta par “popmūzikas nākamo lielo zvaigzni”, kopš viņas debijas singla “Mirror Talk” 2019. gadā viņas ceļš ir bijis tikai uz priekšu un uz augšu. Nesen mums bija iespēja aprunāties ar viņu par viņas jaunāko kopdarbu singlu “1 000 000 X Better” ar Honne, vienlaikus apspriežot arī to, cik svarīgi ir pilnībā radoši kontrolēt to, ko izdod, un Tik-Tok.

Šī pandēmija, šķiet, netraucē tavai produktivitātei, jo šogad esi izdevusi vairākus singlus un uzfilmējusi videoklipu. Ar visiem šiem “ierobežojumiem”, kā tas ir ietekmējis jūs radoši?

Tas ir bijis dažādi. Karantīnas sākumā es biju ļoti sajūsmināts, jo dziesmu rakstīšanas sākums bija tāds, ka es pats producēju šajā mūzikas istabā. Tāpēc es teicu: “Ak, šī man būs lieliska iespēja atkal būt pašam un rakstīt dziesmas tā, kā es to darīju, kad tikko sāku.” Un es biju pārliecināts, ka tā būs lieliska iespēja, lai es atkal varētu būt viens un rakstīt dziesmas. Un tad tas nāca, un tad, godīgi sakot, es nemaz nejutos radoši. Es nejutos tā – man vienkārši šķita dīvaini rakstīt mīlas dziesmas vai dziesmas par šķiršanos, kad pasaule ir apgāzusies kājām gaisā. Tāpēc muzikāli es nejūtos tā, it kā es būtu bijis tik radošs. Bet, kā jūs teicāt, manuprāt, tas ir bijis jautrs izaicinājums atrast citus veidus, kā būt radošam, piemēram, izdomāt, kā filmēt savu videoklipu, kad esmu tikai es ar savu iPhone. Tā bija sajūta, ka es esmu radošs dažādos veidos.

Kā noritēja videoklipa filmēšanas process?

Es strādāju ar lielisku radošo režisori Imogenu Snellu, un mēs vienkārši apspriedām idejas un izveidojām sižetplānu. Statīvi un gaismas tika piegādāti man līdz durvīm, bet būtībā es ar savu iPhone biju šajā istabā, vienkārši to uzstādīju, un tad visas dienas garumā es biju uz Zoom tikai tā kopā ar operatoru un Imogenu. Viņi būtībā man tikai teica: “Labi, uzlieciet dūmu aparātu. Liec projektoru šeit. Liec telefonu šeit.” Un tad man pašam nācās to darīt. Bet tas bija patiešām jautri.

Tā bija kā uzdevums.

Jā. Un man vienkārši bija jādara tā, kā man teica, viņi teica: “Uzlieciet projektoru vairāk uz griestiem”. Tas bija labi, tas bija jautri.

Jūs arī pats producējat daudz savas mūzikas. Kā sākās tavs ceļš uz mūziķa karjeru? Un kā jūs kā mūziķis gadu gaitā esat audzis?

Es vienmēr saku, ka man tas sākās ar to, ka katru nedēļu gāju uz baznīcu, jo, manuprāt, kā mazam bērnam tur katru nedēļu bija iespēja piedzīvot dzīvu mūziku, un es iemīlējos mūzikā. Pēc tam es sāku mācīties klavieres, ģitāru, un mana mamma centās darīt to ļoti stingro aziātu mammu, kura gribēja, lai es līdz 10 gadu vecumam nokārtoju visas klases. Bet tas tā īsti nenotika, jo, manuprāt, tiklīdz es iemācījos četrus pamata akordus, man likās: “Ak, es tagad varu dziedāt Teiloras Sviftas dziesmas un es varētu rakstīt dziesmas!” Un es to izdarīju. Es rēķinu, ka līdz 10 gadu vecumam es visu laiku rakstīju patiešām blēdīgas dziesmas.

Biju piedalījusies dažās grupās, bet tās nekur tā īsti nevirzījās. Kad man bija apmēram 15 gadi, es biju beidzis ar visām grupām, kļuvu par solistu un sāku producēt tikai tad, kad nebiju skolā, droši vien tad, kad man vajadzēja pildīt mājasdarbus. Kad kļuvu vecāks, es braucu uz Londonu un vienkārši strādāju ar visiem producentiem, kas ar mani sadarbojās. Domāju, ka tad, kad tu sāc strādāt ar citiem mūziķiem, tad tu izveido mazliet plašāku tīklu, un mana mūzika izplatījās mazliet plašāk. Beigu beigās es parakstīju līgumu, kad man bija 17 gadi, bet tad es vēl mācījos skolā. Tad man bija jāpabeidz eksāmenu gads, un tad es izdevu savu pirmo singlu “Mirror Talk”. Tas ir garš stāsts īsumā.